Ir lietas remontā, kas ir redzamas uzreiz – jauna grīda, svaiga krāsa, moderna iekārta. Un ir lietas, kas nav redzamas, bet ir jūtamas – sienas, kas ir vai nu pareizi sagatavotas, vai nav. Uz labi sagatavotas sienas krāsa izskatās dziļi un vienmērīgi. Tapetes guļ gludi. Gaisma no loga slīd pāri virsmai bez ēnām un nevienmērīgumiem.
Uz nepareizi sagatavotas sienas viss tas pats materiāls izskatīsies citādi – krāsa uzsvērs katru bedrīti, tapetes uzvilks katru izciļņu, un sānis krītošā gaisma atklās visu, ko cerējāt paslēpt.
Apmetums un špaktelēšana ir tas neredzamais darbs, ko visi redz – tikai netieši.
Atšķirība starp apmetumu un špaktelēšanu
Šos divus terminus bieži lieto sajaucot, bet tie nozīmē atšķirīgas lietas un veic atšķirīgas funkcijas.
Apmetums ir biezāks slānis – parasti no 5 līdz 20 milimetriem vai vairāk – kas veido sienas pamata virsmu. To uzklāj uz ķieģeļu, betona vai cita neapstrādāta materiāla, lai izveidotu relatīvi gludu un taisnu sienas virsmu. Apmetums kompensē lielus nevienmērīgumus, plaisas un atveres.
Špaktelēšana ir finišapdare – plānāks slānis, parasti līdz 3 milimetriem – kas uziet virs apmetuma vai jau esošas sienas virsmas. Tā kompensē sīkas nevienmērīgus, slīpē uz pilnīgi gluda rezultāta. Bez špaktelēšanas siena ir sagatavota apmetumam, bet ne krāsošanai vai tapešu likšanai.
Vienkāršojot – apmetums veido sienu no jauna vai labo lielās problēmas. Špaktelēšana padara to gatavu gala apdarei.
Kā novērtēt sienas stāvokli
Pirms jebkura darba – diagnostika. Tas, ko redzam uz sienas virsmas, ne vienmēr atklāj, kas ir aiz tās.
Vecais apmetums – atstāt vai nobīdīt
Klaudziniet pa sienu ar dūri vai koka rīku. Skaņas atšķirība – dobja skaņa vietās, kur būtu jābūt pilnīgai – norāda, ka apmetums atdalās no pamatnes. Tādas vietas ar laiku atdalīsies un parādīsies kā čulstoša, plaisājoša virsma zem krāsas vai tapetēm.
Ja dobas skaņas ir lokālas – var labot atsevišķas vietas. Ja lielākā daļa sienas skan dobi – visu veco apmetumu nobīdīt un darīt no jauna ir labāka izvēle nekā labot pa virsu.
Mitrums
Pelēkgaļganas plankumi, sāls izplūdumi uz sienas virsmas, krāsas čulstēšana zemā līmenī – visi šie simptomi liecina par mitrumu. Apmetums uz mitruma bojātas sienas ir darbs, kas atkārtosies – mitrums iznīcinās arī jauno slāni.
Mitruma problēma jānovērš pirms apmetuma darbu sākšanas – ne pēc.
Plaisas
Ne katra plaisa ir drāma. Sīkas virsmas plaisas, kas neietekmē apmetuma struktūru – labojamas ar špakteļmasu. Plaisas, kas iet cauri visam apmetuma slānim, vai plaisas, kas ir platākas apakšā nekā augšā – tās var liecināt par kustību sienā. Šādas plaisas pirms aiztaisīšanas ir jāsaprot – kāpēc tās ir?
Apmetuma veidi – kas kur un kāpēc
Ģipša apmetums
Mūsdienās iekšdarbos visizplatītākais. Ātri žūst, viegli apstrādājams, dod gludu virsmu. Piemērots dzīvojamām telpām, guļamistabām, koridoriem.
Ģipša apmetumu neizmanto mitrās telpās – vannas istabā un virtuvē. Ģipsis uzsūc mitrumu, un ar laiku tas zaudē izturību.
Cementa-kaļķa apmetums
Izturīgāks un mitrumizturīgāks nekā ģipsis. Lēnāk žūst, grūtāk apstrādājams, bet piemērots mitrām telpām un ārējai lietošanai. Vannas istabā un virtuvē zem flīzēm – cementa apmetums ir pareizā izvēle.
Kaļķa apmetums
Tradicionāls materiāls, ko izmantoja pirms ģipša izplatības. Labi “elpo” – pieļauj mitruma apmaiņu caur sienu. Vecākās mājās ar kaļķa apmetumu – labošana ar ģipsi nav ideāla, jo šie materiāli dažkārt neder kopā. Labāk labot ar tādu pašu kaļķa bāzes materiālu.
Mašīnapmetums
Nav atsevišķs materiāls, bet uzklāšanas metode – ar apmetuma mašīnu, nevis ar roku. Dod vienmērīgāku rezultātu lielās platībās un ātrāk. Privātmājā vai dzīvoklī parasti izmanto roku darbu, bet lielākos objektos mašīnapmetums ir efektīvāks.
Apmetuma uzklāšanas process
Apmetums nav tikai sienas noklāšana ar masu. Tas ir slāņveidīgs process, kurā katrs solis sagatavo nākamo.
Pamatnes sagatavošana
Vecs apmetums, kas tiek atstāts, tīrāms no putekļiem un taukiem. Gludas betona vai ģipškartons virsmas grunts – tā nodrošina apmetuma saķeri ar pamatni. Bez grunts apmetums var atdalīties vai nevienmērīgi uzsūkt mitrumu no saistvielas.
Uz ļoti gludas betona sienas – speciāla saķeres grunts vai rievots apmetums pirmajā kārtā.
Atskaites punkti – apmetuma bākes
Profesionāli apmetēji izmanto bākes – vertikālas metāla vai ģipša atskaites līnijas, ko fiksē uz sienas pirms apmetuma uzklāšanas. Tās nosaka, cik biezs būs apmetuma slānis un nodrošina, ka virsma ir taisna vertikāli.
Bez bākēm apmetums var būt relatīvi gluda virsma, bet ne precīzi taisna – un to redz, skatoties pa sāni vai pārbaudot ar līmeņrādi.
Slāņu skaits
Biezāks apmetums – vairāki slāņi. Katrs slānis jāļauj pietiekami nožūt pirms nākamā. Ja uzklāj nākamo slāni pārāk ātri – apmetums var plaisāt vai vājināt.
Pirmais slānis – gruntēšanas slānis, kas nodrošina saķeri. Otrais – galvenais slānis, kas kompensē nevienmērīgumus. Trešais – finišslānis, ko vēlāk var špaktelēt.
Noglāstīšana un izlīdzināšana
Ar apmetuma latu – garu metāla vai koka lineālu – apmetumu izlīdzina starp bākēm ar zāģveida kustību. Tas noņem lieko un atstāj līdzenu virsmu. Pēc daļējas žūšanas – virsmu apstrādā ar apmetuma dēlīti rotācijas kustībā, lai aizsētu poras un izveidotu vienmērīgāku faktūru.
Špaktelēšana – no lielā uz mazo
Kad apmetums ir pilnīgi nožuvis – kas var aizņemt no dažām dienām līdz nedēļai atkarībā no biezuma un telpas mitruma – var sākt špaktelēšanu.
Špakteļmasas veidi
Grunts špakteļmasa – biezāka konsistence, uzklājama ar lielāku nazis, kompensē mazākas nevienmērīgums un sīkas plaisas. Pirmais slānis parasti ir grunts špakteļmasa.
Finišspakteļmasa – plānāka, smalka, uzklājama ar platu, elastīgu nazi. Pēdējais slānis pirms slīpēšanas.
Gatavā špakteļmasa konteinerā ir ērtāka – nav jāmaisa. Sausā masa maisāma ar ūdeni, dod iespēju regulēt konsistenci. Gatavā konsistence ir noderīgāka iesācējiem, jo cietēšanas laiks ir paredzamāks.
Kā pareizi uzklāt
Šeit ir svarīgs leņķis un spiediens.
Nazis visu laiku turas aptuveni 30-45 grādu leņķī pret sienas virsmu. Mazāks leņķis – slānis biezāks. Lielāks leņķis – slānis plānāks. Finišslānim – mazāks spiediens, lielāks leņķis.
Kustībai jābūt vienmērīgai – nevis ar kuru katrā vietā apstājoties. Vieta, kur nazis apstājas vai maina virzienu, atstāj redzamu atzīmi.
Platu virsmām – sāc ar mazāku nažu, aizpilda iedobumus, tad ar platu, elastīgu nažu – 25-40 centimetri – izlīdzina visu virsmu.
Slāņu skaits
Divi vai trīs slāņi ir standarts. Pirmais aizpilda, otrais izlīdzina, trešais – ja nepieciešams – dod finišu. Starp slāņiem pilnīga žūšana – un slīpēšana ar smilšpapīru.
Slīpēšana – ko izmantot un kā
Slīpēšana ir tas posms, kur finišs vai uzlabojas vai tiek sabojāts.
Smilšpapīra graudu skaits
Zemāks graudu skaits – P60, P80 – rupjāks, novērš lielākus nevienmērīgumus. Augstāks grauds – P120, P180, P240 – smalks, dod glodāku virsmu. Finišslīpēšana pirms krāsošanas – P150 līdz P180.
Slīpē ar vienmērīgām kustībām – apļveida vai ar krustu – nevis tikai vienā virzienā, kas var atstāt rievas.
Slīpēšanas bloks
Smilšpapīrs tieši rokā – iespējami, bet nekontrolēta. Slīpēšanas bloks – koka vai plastmasas apaļš kuba formāts, ap kuru tinas smilšpapīrs – dod vienmērīgāku spiedienu un labāku rezultātu.
Lielām virsmām – var izmantot slīpēšanas mašīnu ar putekļu savāktāju. Putekļi no špakteļmasas slīpēšanas ir smalki un iekļūst visur – respirators nav izvēles jautājums, tas ir obligāts.
Gaismas pārbaude
Pēc slīpēšanas – pārbaudiet virsmu ar sānu gaismu. Novietojiet lampu vai lukturīti pie sienas tā, lai gaisma krīt sānis gandrīz paralēli virsmai. Šajā gaismā kļūst redzami visi nevienmērīgumi, kas normālā apgaismojumā nav pamanāmi.
Ja siena ir krāsojama – šī sānu gaismas pārbaude ir obligāta. Krāsa uzsvērs to pašu, ko sānu gaisma parāda.
Grunts pirms krāsošanas vai tapetēm
Pēc špaktelēšanas un slīpēšanas – grunts. Tas nav papildu solis, kas var tikt izlaists.
Grunts noslēdz poraino špakteļmasas virsmu un izlīdzina uzsūktspēju. Bez grunts krāsa iesūcas nevienmērīgi – vairāk tur, kur špakteļmasa ir porainīgāka, mazāk citur. Rezultāts ir nevienmērīgs krāsas segums, kas redzams gala produktā.
Tapetēm grunts ir tikpat svarīga – tā nodrošina, ka tapetes var vēlāk noņemt nesabojājot sienu. Bez grunts tapetes var pielīmēties tik cieši, ka noņemot tās, nāk līdz arī apakšējo slāni.
Grunti uzklāj ar rullīti tāpat kā krāsu – vienmērīgi, bez bieziem slāņiem, ļauj pilnīgi nožūt.
Biežākās kļūdas
Pārāk ātri starp slāņiem
Ja nākamais slānis uzklājams uz nevietā nožuvuša – plaisāšana, čulstēšana, nevienmērīga virsma. Katrs slānis prasa laiku. Nav īsceļu.
Liels špakteļmasas daudzums uzreiz
Biezs slānis žūst nevienmērīgi – ārpuse žūst ātrāk, iekšpuse paliek mitra. Plāni slāņi, kas pilnīgi nožūst, dod labāku rezultātu nekā viens biezs.
Slīpēšanas izlaišana
Starp slāņiem un pirms grunts – slīpēšana. To izlaižot, katrs nākamais slānis ienes un nostiprina iepriekšējos trūkumus.
Darbs aukstā vai mitrā telpā
Zemāka temperatūra un augsts mitrums palēnina žūšanu un var ietekmēt materiāla kvalitāti. Optimāli – istabas temperatūra virs 15 grādiem, logi ciet, nav mākslīgā karsēšana.
Instrumentu netīrīšana laicīgi
Špakteļmasa uz nažiem, kas ļauta nocietēt – instrumentu bojājums. Pēc katras darba sesijas – instrumenti uzreiz jātīra ar ūdeni, kamēr masa nav sacietējusi.
Apmetums un špaktelēšana ir viens no tiem remonta elementiem, kur starpība starp “darīts” un “darīts pareizi” ir acīmredzama – bet tikai tad, kad uz sienas ir krāsa vai tapetes. Tāpēc šis ir posms, kam atvēl laiku un nesteigšoties. Siena, kas ir pareizi sagatavota, to atmaksājas ar katru nākamo soli.
